Zem klajas debess

“Zem klajas debess” ir apjomā neliels, taču ārkārtīgi intensīvs romāns. Tā īpašais spēks slēpjas valodā, kas ir dramatiski piesātināta, skarba un vienlaikus poētiska. Tekstā nav nekā lieka, viss – vide, personāži un notikumi – reducēts līdz minimumam un galēji atkailināts, stāsts attīstās lēni, uzburot arhaisku, uzlādētu, gandrīz fiziski sajūtamu atmosfēru, kas reibina un uzdzen šermuļus. Kāds zēns bēg no vajātājiem pa vientulīgu, saules izdedzinātu klajumu, pa dienu slēpjoties, tumsā turpinot ceļu, cīnoties ar slāpēm, izsalkumu un bailēm. Par laimi, ceļā sastaptais vecais, vārdos skopais kazugans uzņemas rūpes par bēgli, un viņu starpā izveidojas trausla uzticēšanās – neparasta parādība nežēlīgajā pasaulē, kur morāle un cilvēcība nepastāv. Kad vajātāji viņus panāk, abu dzīvība ir briesmās. Stāstam nav ne īsti sākuma, ne beigu, bet tā atstātā pēcgarša lasītājā dzīvo vēl ļoti ilgi. Kā apliecinājums autora talantam. “Lasītājs kļūst par liecinieku kāda zēna bēgšanai no mājām kaut kur Spānijā, nezināmā laikā un vietā, un centieniem kopā ar nejauši iepazītu kazuganu izdzīvot sausuma piemeklētā līdzenumā. Bēgšanas iemesli (tie atklājas tikai stāsta otrajā pusē) ir tikpat liels noslēpums kā dabas nežēlīgie likumi, ar kuriem vēl maz pieredzējušais zēns ceļā sastopas. Brīžiem laika plūdums romānā it kā apstājas, un lasītājs lielā mērā “sakūst” ar bēgļu skarbo likteni, kurā par galvenajām vērtībām kļūst piesardzība un savstarpēja uzticēšanās.