Starp slīdošiem ekrāniem

Dzīve ir realitātes šovs, kurā parasti uzvar veiksmīgākais, izturīgākais, talantīgākais... Jautāju: kā var šāds šovs eksistēt, ja nebūtu to pārējo, kurus uzvarēt? Mēs visi gribam uzvarēt – kaut vienu vienīgu reizi. Mēs visi gribam (kaut dažreiz, kaut nedaudz) no cīņas aiziet kā uzvarētāji. Pat tie, kuri monotoni skaita, ka galvenais jau ir piedalīties. Nu kā var piedalīties dzīves realitātes šovā? Šeit ir jāuzvar – jāuzvar vispirms pašam sevi. Mans vājums un mans stiprums?... Kur novilkt robežu starp šiem abiem jēdzieniem? Un vai vispār tāda ir? Varbūt ir tikai robeža starp dzīvību un mūžību... Neviens nevar īsti droši apgalvot, ka tas, kas man ir zaudējums, kādam citam arī būs zaudējums. Varbūt viņam tā būs milzu uzvara. Nevar mūs visus ielikt vienā standarta rāmītī! Mēs katrs esam “es” un lepojamies ar to. Mani nevar standarta parametros ielikt, jo nevieni neder. Cits par lielu, bet cits par mazu...